Cik tiešām maksā vietējā ražošana | Ētiskās cerības

Viņi ir gatavi, viņi vēlas, bet viņi vēl nav ražošanas eksperti. Ētiski mazie un vidējie modes zīmoli parādās visur Eiropā. Lieliskas ziņas ražotājiem ar kopīgu misiju padarīt nozari ilgtspējīgāku, taču ir “bet”. Tā kā šie jaunie zīmoli ir jauni šajā biznesā, tiem ir nereālas cerības uz ilgtspējīgu ražošanu un tuvināšanu konkrētai nozarei.

Modes skrējiena uz leju pārtraukšana

Fashion production is still leaning on a principle called ‘race to the bottom’, which means that companies compete to reduce costs by producing in the global south, paying the lowest wages and choosing cheap factories that operate under dangerous working conditions. Too often, brand owners and buyers assume that local, sustainable suppliers that diverted themselves from these conventions, can still produce their collections at the same price level – or even cheaper. But especially if they work with next generation sustainable technologies, that’s not necessarily true, we hear from designer Sandra Andrade from Bless Internacional. “When we want to be truly sustainable, we must incur extra costs. We are always looking to improve our performance in working with environmental care. What that means? Materials are more expensive, for instance, and the company needs to ensure social responsibility for employees, which means we must invest in everyone’s know-how regarding sustainability.” These are no minor targets, and without brands’ joined efforts, they are simply impossible to achieve.

‍

“Ilgtspējīga ražošana nozīmē gan videi draudzīgu, gan ētiski ražotu materiālu iegūšanu,” piebilst Maikls Klepačs, Natural Materials Unlimited dibinātājs Varšavā. “Lai gan galaproduktam bieži ir augstāka vērtība tā ilgtspējīgas dabas dēļ, ir svarīgi saprast, ka arī izejvielu un ētiskā darbaspēka izmaksas var būt augstākas nekā tradicionālās ražošanas metodes. Paruna "jūs saņemat to, par ko maksājat" ir īpaši aktuāla šajā kontekstā. Zīmoliem vajadzētu būt gataviem nedaudz augstākām izmaksām, taču var būt drošs, ka tie pozitīvi ietekmē planētu un sabiedrību.

Klepacz provides us with a simple formula to decide the bare minimum for buyers: “the cost of labor plus the cost of materials. If the labor for artisan sewing earns 7.5 euro per hour like in Poland, the materials costs are 15 euro per meter, and it takes one hour to sew the garment, then production alone costs 22.5 euro.” Depending on factors like the novelty of the facility and the standards set for workers, fair price levels may be set significantly higher – and this should be seen as a favorable development.”

A similar rule of thumb exist for sampling: they are usually priced at twice or even three times the regular production price, depending on the difficulty of the design. And you can easily add up 1 percent to the total production cost for sustainable packaging – though the original investment is often recovered. In the end, garments may retail for 2 to 4 times the production cost, so the final price tag will reflect a brand’s sustainable efforts.

"Nemeklējiet Eiropas Bangladešu"

Ētiskas modes cenu noteikšanas mehānismiem ir liela jēga, un joprojām zīmoli bieži vien neapzinās, kad notiek grūstīšanās. Klepačs to sauc par satriecošu problēmu: “dažreiz viņi prasa Ķīnas vai Marokas cenas. Mēs arī redzam, ka daudzi zīmoli lūdz lētus audumus, kas ražo mikroplastmasu. Mēs nepiedāvājam poliesteru, punkts. Zīmoliem ir jāiemācās stāstīt jaunu stāstu, kas ietver vietējās darbavietas, vietējās ekonomikas atbalstu un oglekļa pēdas samazināšanu. Šeit nav sviedru darbnīcu.

Līdzīga pieredze ir aktuāla arī Fush, ilgtspējīga pasūtījuma apģērbu ražotāja no Serbijas. Satura menedžere Nebojsa Durmanoviča: “Mums reālā cena būtu no 6 līdz 15 eiro par T-krekliem un no 20 eiro par sporta krekliem un kapucēm. Ja klienti patiešām vēlas vadīt ilgtspējīgu zīmolu, viņi zinātu, ka lielākais finansiālais trieciens ir pašam zīmolam. Ilgtspējība ir vienāda ar darba ņēmēju tiesībām uz iztikas minimumu, un tas ir saistīts ar augstāku cenu. Es redzu, ka klientu redzējumā par ilgtspējību bieži pietrūkst sociālā faktora, kas ir saprotams, ja viņu galvenais virzītājspēks ir masu nomierināšana. Taču zīmoliem patiešām ir jāsaprot, ka viņi neatrodas tādā platformā kā Manufy, lai atrastu Eiropas Bangladešu.

Hana Fořtová no NIL Textiles, apļveida tekstilizstrādājumu piegādātāja no Čehijas, piebilst: “Zīmoliem ir izdevīgi saprast visus faktorus, kas ietekmē augstākās ražošanas cenas ES. Jāņem vērā minimālās algas ES valstīs, enerģijas un atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, sertifikācija, atbilstība normatīvajiem aktiem, atbildīgi procesi un inovatīvas tehnoloģijas. Kopumā apģērbu cenas no tradicionālajām eksportētājvalstīm ir zemākas, taču daudz lielākas izmaksas videi vai cilvēkiem. Mēs redzēsim atšķirību pēc pāris gadiem, kad visi noteikumi stāsies spēkā ar pilnu jaudu un šie ražotāji nespēs nodrošināt atbilstību tiem pašiem zemajiem ražošanas standartiem.

"Ko jūs maksājat, to jūs saņemat"

The main concern for brands that deter from embracing fair pricing practices, is missing out on profit margins. However, by effectively communicating the ‘why’ behind slightly higher retail prices, these fears can be addressed. You can start with telling them the general rule of thumb: the price you pay is what you get. Don’t expect a high-quality product in low quantities for a cheap price. A too-good-to-be-true deal indicates that the quality of the material is disappointing, or that workers are treated unethically.

Ceļš uz ilgtspējīgu modes ražošanu prasa ievērojamus sākotnējos ieguldījumus videi draudzīgos materiālos, ētiskos darba standartos un ilgtspējīgos ražošanas procesos. Ētiski piegādātāji ir gatavi veikt šo pāreju, taču viņu apņemšanās ir atkarīga no tā, vai zīmoli uzņemsies vadību. Šo celmlaužu ziņā ir veikt samazinājumu, sākt sarunu ar piegādātājiem un iekustināt nākotnes modes sistēmu.

‍